Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kuģis peld bez virziena

Atkal esam ārkārtas situācijas režīmā. Šoreiz gan citādākā nekā pavasarī, jo ierobežojumu groži nav tik stingri. Tomēr ir jomas, kas no jauna iedzītas krīzē — visvairāk kultūra un sabiedriskā ēdināšana. Kultūras iestādes, kas ir valsts vai pašvaldību pārziņā, to visu kaut kā “pārziemos”, bet pārējiem būs grūti. Viens pēc otra par slēgšanu paziņo arī populāras kafejnīcas, restorāni un bāri.
Jau labu laiku rodas iespaids, ka joprojām nav skaidrs, ko šajā situācijā labāk darīt. Ja iepriekš salīdzinoši neliels saslimušo skaits raisīja paniku un bija noteikti strikti ierobežojumi, tagad kritēriji krietni pārskatīti, un uz to visu raugāmies no cita skatpunkta. Tomēr tas viss arvien vairāk paralizē sabiedrības ikdienu. Tā vien šķiet, ka esam kā dreifējošs kuģis, kurš nezina, kādā virzienā peldēt. Skaidrs, ka ar roku mazgāšanu vien līdzēts nebūs. Lai arī skaļi nepateiktas, bažas, ka vīrusa izplatību ne visu laiku varēs kontrolēt, vienmēr bijušas. Grūti gan pateikt, vai arī vispozitīvākajā scenārijā, kad iespējams apzināt visus saslimušos, viņu kontaktpersonas, un, visiem ievērojot izolāciju, valsts vispār var pastāvēt, jo slimnieku jau ir simtiem tāpat kā viņu kontaktpersonu.
Vīruss kā neprognozējams vilnis veļas pāri visai pasaulei, un katrs dara, ko spēj. Šobrīd vairāk jāsliecas piekrist viedoklim, ka visveiksmīgāk to varēja izdarīt sākumā. Ne tik drastiskām metodēm kā Ķīnā, bet turpinot slēgt robežas un kontrolēt cilvēku plūsmu pār tām. Patiesi kontrolēt, vai cilvēks neceļo jau slims, un nav būtiski, vai viņš uz ārzemēm dodas un atgriežas darba vai personīgās darīšanās. Tajā pašā laikā valsts iekšienē ekonomika varēja darboties, ievērojot drošības pasākumus. Katra valsts arī ir tāds sava veida “burbulis”, tikai lielāks.
Pilnīgi saprotu cilvēku protestus pret dažādiem ierobežojumiem un aizsardzības maskām, skepsi par situāciju un testu rezultātiem, jo valstī nav skaidras nostājas. Tas, kas derēja pavasarī, tagad, visticamāk, pilnā mērā vairs nē. Situācija krasi mainījusies uz slikto pusi, bet rīcība paliek tā pati. Cilvēki jau, šķiet, tā apraduši ar šo situāciju, ka nevalda tik lielas bailes, lai gan daudziem tās kļuvušas vēl lielākas. Tomēr vairumam galvenokārt par to, ka atkal varētu liegt visbūtiskākās lietas — medicīnas pakalpojumus, iespēju mācīties un strādāt. Visi it kā esam vienā laivā, tikai diemžēl tā katram atšķiras.

Viedokļi/Komentāri