Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Likums pieņemts

Lai nu kam, bet administratīvi teritoriālās reformas bīdītājiem aizvadītais ārkārtējās situācijas laiks bijis īpaši labvēlīgs. Nekādas diskusijas, apspriešanas, protesta akcijas, piketi un mītiņi pulcēšanās aizlieguma dēļ vairs nebija iespējami, to nevarēja izdarīt arī tiešsaistē, līdz ar to tautas kalpus nekas netraucēja virzīt galīgajam lasījumam Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu. Līdzko ārkārtas situācija beidzās, un mēs vēl nepavisam nevaram uzelpot no tās radītās spriedzes, taču deputāti steidza balsot par to. 58 nobalsoja par, 12 bija pret, savukārt 20 atturējās. Ja vien kāda no pašvaldībām to neapstrīdēs Satversmes tiesā un negūs sev vēlamu lēmumu, tad no 2021. gada  1. jūlija Latvijā būs 42 pašvaldības pašreizējo 119 vietā. Atbilstoši Valsts prezidenta  rosinājumam noteikts, ka līdz 31. decembrim jāizstrādā un jāiesniedz Saeimā izskatīšanai likumprojekts, kas paredzēs vietējo kopienu (pilsētu un pagastu) tiesības demokrātiski ievēlēt savus pārstāvjus. Tajā arī vietējām kopienām būs jāparedz kompetence vietējās nozīmes jautājumu kārtošanai. Tāpat akceptēts prezidenta rosinājums, ka pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm — Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai — regulē atsevišķs likums. Arī tāds vēl būs jāizstrādā.  E. Levits uzsvēris, ka tas nepieciešams iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai.

Ielūkojoties vēsturē, administratīvi teritoriālā reforma nav nekas jauns. Mazāk vai vairāk veiksmīgi tā norisinājusies dažādās valstīs un laikos. Diskusijas par šādas reformas nepieciešamību uzradās drīz pēc neatkarības atgūšanas. 1996. gadā, Kandavas pilsētai apvienojoties ar Cēres un Kandavas pagastu, tika izveidota Kandavas pilsēta ar lauku teritoriju. Pēc tam pievienojās Zemītes un Matkules pagasts, un 1999. gadā Kandavas novads kļuva par pirmo novadu Latvijā. Vēlāk tā pēdās gāja arī citas pašvaldības. Tā 2001. gadā apvienojās Aizkraukles pilsēta un pagasts, izveidojot Aizkraukles novadu.

Daudz šķēpu tika lauzts pirms iepriekšējās — 2009. gada — reformas. Atcerēsimies, ka skrīverieši vērsās Satversmes tiesā un uzvarēja — kļuva par patstāvīgu Skrīveru novadu. Neraugoties uz toreizējiem iebildumiem, Latviju tik un tā “sašķēlēja” 109 novados un deviņās republikas pilsētās. Vēlāk gan par vienu novadu kļuva vairāk.

Kā klājies novadiem šajos 11 gados? Tas bijis atkarīgs no to vadības. Taču daudz kur joprojām nav atrisināta pat tāda elementāra lieta kā nokļūšana novada centrā. Ne visiem ir mašīnas un datori ar interneta pieslēgumu.

Kā jau pret visu jauno, sākumā allaž ir pretestība. Un pašlaik pretestības grāvis  tiek rakts arvien dziļāks. Taču to varētu kaut nedaudz aizbērt, paskaidrojot un pamatojot ar aprēķiniem, tieši kas būs labāk, kas mainīsies, samazinot pašreizējo novadu skaitu. Protams, visiem labi nekad nebūs. Ko gan tas dod, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija rīkoja tikšanās ar novada iedzīvotājiem, solot uzklausīt un ņemt vērā iebildes, saņemta atbilde — būs labāk. Un viss. Taču  nesadzirdēja vai negribēja sadzirdēt, ko domā Sēlijas novados, Iecavā un citur. Iespējams, tagad par tiesāšanos nebūtu jādomā Varakļānu un citām pašvaldībām.

Likums pieņemts. Nākamgad būs trīsreiz mazāk pašvaldību, bet vai iedzīvotājiem tajās dzīve ritēs vismaz divreiz labāk? Dzīvosim, redzēsim.

Viedokļi/Komentāri