Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mani Jāņi

Vasaras saulgrieži ir laiks, kad daudzinām Jāni. Arī latviešu folklorā tiek godināts Jānis, Jāņa māte, Jāņa sieva, Jāņa bērni. Latvijā Jāņa vārdu nes 48 311 vīrieši, tikai žēl, ka pēdējos gados viņu piedzimst pavisam maz, šogad tikai 63. 

Manos rados ir viens Jānis un tas pats cep bulciņas Anglijā. Bija arī mammas brālis Jānis, bet viņš jau pasen  aizgājis kopt aizsaules dārzus.

Taču darba gaitās nācies satikties ar vairākiem Jāņiem, kuri kā jāņuguns dzirkstelītes atstājuši kādu nospiedumu manā dvēselē. Mans Jāņu Jānis ir skolotājs un liliju selekcionārs Jānis Vasarietis. Viņa būtība atbilst viņa uzvārdam — šķiet, viņa dvēsele uzsūkusi visu  vasaras siltumu un krāšņumu, ko viņš izstaro, tiekoties ar jebkuru cilvēku. Atliek tikai nožēlot, ka medicīna ir tik bezspēcīga un nespēj viņam atdot acu gaišumu, taču tai gaismai, kas mīt viņa sirdī, ir nezūdamības likums. 

Kādu laiku “Staburaga” redaktors un direktors bija Jānis Bērziņš. Pirmo reizi gan viņu iepazinu kā dzejnieku kādā  pasākumā Koknesē.  Atceros, viņš stāstīja, ka izdevniecībā nodevis grāmatu, diemžēl no pieciem dzejniekiem nebijis to trīs izredzēto skaitā, kuriem tās izdotas. Toreiz grāmatas izdošana nebija viegls process, kā tas ir tagad. Dzejas grāmatu viņš tā arī nav izdevis, kaut gan domāju, starp dzejdariem, kuri saradušies kā sēnes pēc lietus un izdod vienu dzejas izlasi pēc otras, viņa grāmata būtu kā necerēti atrasts papardes zieds. Tagad mūsu direktors (tā mēs viņu saucam) nodevies soļu skaitīšanai, katru dienu mērojot pārdesmit kilometru pa Jūrmalas priežu mežiem.

Man  pazīstamo lokā ir arī Koknesē dzīvojošais  Jānis Bērziņš — vienmēr smaidīgs, omulīgs, rosīgs. Nezinu,  kāds ir viņa amata nosaukums, bet, ja gadās lielāka ķibele ar ūdensvadiem, Jānis būs klāt. Viņš ir arī  nepārspējams organizators, ne velti  mednieku kluba “Ķepainis” priekšnieks. 

Darba gaitas kādu brīdi neklātienē bija savedušas kopā ar nenogurstošo vietējo novadpētnieku Jāni Ivaru Padedzi. O, jā, viņš ar savu fanātismu dažreiz pat spēja mani sadusmot, bet,  ja nebūtu viņa aizrautības, nezin vai aizmirstībā nepaliktu komponists Kārlis Martinovskis,  dziedāšanas skolotājs un dziesmas “Lakstīgala” autors Ēvalds Stērstiņš. Un kur tad nu viņa un Mārtiņa Mintaura  fundamentālais darbs “Atmiņu Daugava”. Nez kāpēc šādiem cilvēkiem nepiešķir Triju Zvaigžņu ordeni? 

Pavisam nesen darba lietās nācās sazināties ar jaunā Aizkraukles novada domes deputātu Jāni  Sarmi Bajinski. Pirmais iespaids —  precīzs, zinošs, mērķtiecīgs. 

Fascinējošs ir Aizkraukles evaņģēliski luteriskās draudzes vecākais Jānis Lapiņš. Pateicoties viņa nesavtīgajām pūlēm, dievnams kļuvis  krāšņāks. Un tā varbūt ir vispatiesākā kalpošana Dievam — ne skaļiem vārdiem, bet gan darbiem. 

Var jau būt, ka šiem Jāņiem ir arī kāda slikta īpašība, bet, kā rakstīts Jāņu vārda skaidrojumā, pa līkumotiem ceļiem (draud arī slīdēšana lejup) Jānis sasniedz īstu spēku atraisītību.

Ne jau visi vienmēr gada īsāko nakti svin pulkā. Un ir labi, ja var pasildīties domu ugunskura tuvumā, pie kura ir arī kāds Jānis. 

Viedokļi/Komentāri