Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Manuprāt. Kādēļ godāt valsts un tautas ienaidnieku? 1

Savulaik Pēteris Stučka viņu nosauca par Latvijas komunisma dvēseli. Viņš ir Andrejs Upīts. Rīgā darbojas valsts uzturēts Andreja Upīša memoriālais muzejs ar filiāli Skrīveros. Viņa vārdā nosaukta Skrīveru vidusskola, Skrīveru bibliotēka un iela Skrīveros. Rīgā, Kronvalda parkā, atrodas Upītim veltīts piemineklis. Tēlnieces L. Davidovas-Medenes veidotie krūšutēli ir no­­vietoti Skrīveros pie vidusskolas un muzeja. Dzimis Skrīveros rentnieka ģimenē. Mācījās Skrīveru pagastskolā pie skolotāja un rakstnieka Purapuķes, pēc tam izglītojās pašmācības ceļā. Strādāja par skolotāju, tulkotāju, bija aktīvs sabiedriskais darbinieks. 

Noziedzīgā Stučkas režīma līdzdalībnieks

Upīts 1905. gada revolūcijas iespaidā pievērsās marksisma idejām. Pēc februāra revolūcijas 1917. gadā viņu ievēlēja Rīgas Strādnieku deputātu padomē, 1917.—1918. gada ziemā vācu okupācijas vara Upīti apcietināja. 1919. gadā Andrejs Upīts bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītājs, bet tā gada maijā viņš evakuējās uz Maskavu. 

Upīts vēlējās atgriezties Latvijā, taču valsts iestādes to viņam liedza. Pēc nelegālas atgriešanās Latvijā no Padomju Krievijas 1920. gadā divas reizes arestēts, rakstniekam tika piespriests nāves sods. Zvērināts advokāts Gustavs Zemgals un akadēmiķis Vilhelms Purvītis iesniedza galvojumu par Upīti, uz kā pamata viņu atbrīvoja no apcietinājuma un pēc Saeimas 1920. gada 19. augusta amnestijas akta — arī no apsūdzības. Pēc atbrīvošanas dzīvoja Rīgā un Skrīveros, no 1924. līdz 1930. gadam darbojās žurnālā “Domas”. 

Apsūdzības Upītim pamatojās viņa kā padomju valdības locekļa atbildībā par Stučkas režīma noziegumiem, režīma slavināšanu un propagandu. Izvērtējot Upīša rīcību, jāsecina, ka viņš nejutās līdzvainīgs un atbildīgs par boļševiku pastrādātajām represijām un zvērībām. Arī daļa sabiedrības uzskatīja, ka Izglītības komisariāts un rakstnieks neesot ņēmis tiešu dalību  terorā. Taču naivi domāt, ka Upīts, būdams komunistu valdības augsta amatpersona,  nezināja un neatbal­stīja “sarkano” teroru un nebija līdz­atbildīgs par pastrādātajiem noziegumiem. Vai ir jāvērtē, kurš atbildīgs par nevainīgu cilvēku slepkavošanu: pavēles devējs, šāvējs vai abu iepriekšējo slavinātājs un teorētiskais pamatotājs? Vienādi atbildīgi ir visi, jo, pretējā gadījumā, katrs atradīs sev attaisnojumu, un vainīgā nebūs!

Nedrīkst aizmirst, ka Pētera Stuč­kas uzskati par komunismu bija saistīti ar revolucionāro teroru. Pirmo tribunālu izveidoja jau 1918. gada 18. decembrī Vecgulbenē. Latvijā čekas vietā nodibināja Politisko nodaļu ar politiskajām apakšnodaļām katrā apriņķī, kas pakļāvās Iekšlietu komisariātam. Jaunās republikas konstitūcija noteica proletariāta diktatūru, buržuāzijai kā šķirai pat atņemot vēlēšanas tiesības. 1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par revolucionāro tribunālu izveidi, kuros tiesu sprieda trīs cilvēki. Gulbenē nošāva vairākus simtus cilvēku. Rīgā slepkavošanas veica Biķernieku mežā. Rīgā nogalināja vismaz 1549 un pārējā Latvijā  2083 cilvēkus, kopā — 3632. Kopējo Stučkas režīma nošauto skaitu lēš tuvu 5000 cilvēkiem.

Par to, kas sagaidītu Latviju, ja komunistu vara būtu nostiprinājusies un palikusi, varam secināt no īslaicīgās Stučkas režīma darbības. Tā plānoja un piemēroja  visnecilvēciskāko politisko  represiju arsenālu. 1919. gada 19. februārī LSPR valdība apstiprināja iekšlietu komisāra Jāņa Lencmaņa iesniegto projektu par koncentrācijas nometnēm, kurā bija plānots izveidot trīs nometnes — Svētē, Kalna muižā un Stukmaņu stikla fabrikā. Paguva izveidot vienīgi Stukmaņu koncentrācijas nometni (tautā sauktu par “zvēru dārzu”). 1919. gada marta beigās uz nometnēm Zaķusalā un Sarkandaugavā pārvietoja vairākus tūkstošus Rīgas centra iedzīvotāju. Paspēja izveidot arī mazākas koncentrācijas nometnes Gulbenē un netālu no Valmieras Neilanda mācītājmuižā.

Pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem. 1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par vācbaltiešu izraidīšanu uz Sibīriju. Zaķusalā izveidoja koncentrācijas nometni vāciešiem, mācītājiem un turīgo šķiru pārstāvjiem. Padomju varai krītot, no koncentrācijas nometnēm atbrīvoja 18 000 ieslodzīto. Stukmaņu nometnes 127 ieslodzītos kā ķīlniekus 1919. gada 30. maijā ar vilcienu pārveda uz Rēzekni un tālāk uz Krieviju tādēļ, ka kareivji atteicās tos nošaut uz vietas.

Pēc atgriešanās no Krievijas Upīts pats vairs apzināti kontaktus ar komunistiem nemeklēja, taču viņi rakstnieku sameklēja paši. Kad pēc Maskavas norādījumiem 1928. gadā tika dibināta Latvijas Neatkarīgo sociālistu partija, īsu brīdi tajā iesaistījās arī Upīts. Norādījumus par populāra rakstnieka iesaistīšanu deva Pēteris Stučka un citi Maskavas komunisti. Upīts piekrita strādāt partijas laikrakstā “Vārds”, kur tika ievēlēts redkolēģijā par līdzstrādnieku literatūras, mākslas un kultūras jautājumos. Šī partija izmantoja Upīša vārdu arī 1928. gada Saeimas vēlēšanās, iekļaujot viņu piecu apgabalu sarakstos.

Padomju iekārtas balsts un ideologs

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Upīts aktīvi iesaistījās Latvijas valsts kapraču pirmajās rindās. Tika ievēlēts  par Tautas Saeimas deputātu, balsoja par padomju varas nodibināšanu un Latvijas pievienošanu padomju Krievijai.  A. Kirhenšteina vadītās delegācijas rindās  veda  uz Maskavu “lūgumu” uzņemt Latviju Padomju Savienībā. LPSR Augstākajā padomē tika “vēlēts” līdz mūža beigām. Par cītīgo darbu neatkarīgās valsts iznīcināšanā, padomju iekārtas būvniecībā un boļševiku partijas politikas slavināšanā tika bagātīgi atalgots: 1943. gadā Andrejam Upītim piešķirts LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums, 1945. gadā — filoloģijas zinātņu doktora grāds, 1946. gadā — LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķa nosaukums. No padomju valdības apbalvots ar pieciem Ļeņina un četriem Darba Sarkanā Karoga ordeņiem, piešķirts Sociālistiskā darba varoņa nosaukums, Staļina prēmija un LPSR valsts prēmija. Bijis  LPSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs, žurnāla “Karogs” atbildīgais redaktors, Latvijas Valsts universitātes Latviešu literatūras katedras vadītājs un profesors.

Andreja Upīša padomju varas laika visa literārā darbība saistīta ar sociālistiskā reālisma iedzīvināšanu un attīstīšanu, boļševiku šķiru cīņas konceptu un proletariāta diktatūras slavināšanu. Kā LPSR Augstākās padomes prezidija loceklis viņš personīgi piedalījās padomju varas lēmumu pieņemšanā par okupācijas legalizāciju, kolonizāciju un pārkrievošanu. Būdams padomju komunistiskās iekārtas vadošs ideologs, slavinātājs un iedvesmotājs, Andrejs Upīts ir atbildīgs par padomju varas pastrādātajiem noziegumiem Latvijā: totālu visas tautas aplaupīšanu, tūkstošiem noslepkavoto un desmitiem tūkstošiem represēto, ieslodzīto un deportēto. Andrejs Upīts bija nežēlīgs un pārliecināts staļinists, un tas spilgti pierādījās viņa darbībā gan 1919. gadā, gan pēc 1940. gada Latvijas okupācijas. Šīs personas godināšana skolas, bibliotēkas un ielas nosaukumos, kā arī piemiņas sargāšana muzejos ir ņirgāšanās par tūkstošiem nogalinātajiem un badā nomērdētajiem Latvijas pilsoņiem komunistisko režīmu laikos. 

Komentāri 1

aira.rozite3

Kur tad Libeka kungs bija visu laikuj ja tikai tagad sāk šos faktus cilāt. Jaunjelgavā nepatika Oškalna iela, la gan nekur nebija rakstīts, ka tā ir Otomāra Oškalna iela un tagad lai cīnās par A.Upīša ielas un skolas pārdēvēšanu, jo te tiešām ir Andreja Upīša iela

pirms 10 dienām, 2021.11.23 12:03

Viedokļi/Komentāri