Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nav potes — nav darba

Nesen man pārsūtīja īsu videofragmentu, kurā premjers Krišjānis Kariņš izsakās, ka nevakcinētajiem mediķiem varētu neļaut doties uz darbu, lai pasargātu pacientus no inficēšanās ar Covid-19. Citēšu: “Tas brīdis ir pienācis, ka valsts var tagad uzstāt. Ja grib zināmus darbus darīt, tad jābūt vakcinētam. Ja negrib vakcinēties, tad jāizvēlas kas cits. Tas ir viegli saprotami, un tas būtu skaidrs signāls visiem. Tie, kuri izvēlas nesaņemt vakcīnu, valsts aicinātu, faktiski liegtu doties uz darbu. Nav spiesta lieta vakcinēties, bet nav arī spiesta lieta strādāt.”


Kur pazudis politiskais korektums? Saprotu, ka pandēmija eskalējusi situāciju daudzās jomās, taču brīdī, kad sabiedrības noskaņojums ir tik trausls, ar tik stipriem vārdiem pieliet degvielu ugunij? Medicīnas nozarē, kurā jau vairākus gadus trūkst speciālistu, esam gatavi radīt vēl lielāku robu? Spriežot pēc visa, drīz uz darba pārrunām būs jāiet ne tikai ar CV, bet arī ar potēšanās pasi.


Ārkārtējās situācijas laikā, kad saslimstības rādītāji bija visaugstākie, daudzi varēja atļauties pārtraukt ikdienas gaitas, tikai ne mediķi. Televīzijā rādīja smeldzīgus sižetus par viņu darba ikdienu, tika piesaistīti studējošie speciālisti, lai mazinātu strādājošo slodzi. Bet tagad — nav spiesta lieta strādāt!


Izvēloties profesiju, topošie speciālisti iepazīstas ar prasībām. Kādā darbā tās ir automašīnas vadīšanas prasmes, citā — laba fiziskā forma vai obligāts izglītības līmenis. Tagad spēles noteikumi varētu tikt mainīti. Esi vakcinējies — ir darbs; nav potes — nav darba. Mazliet ironizējot, gribu to pielīdzināt mobilo telefonu tehnoloģijām. “Uz sitiena” aizliegt podziņu telefonus! Lai visi pāriet uz skārienjutīgajām modernākām ierīcēm. Tie, kas to nevēlas, lai paliek bez sakariem!


Šāds valstsvīru maksimālisms šobrīd, manuprāt, ir nevietā. Daudzi dalās ar vakcinēšanās stāstiem un neslēpj, ka dara to ne jau aiz pārliecības. Lēmumu pieņem aiz bailēm, lai nezaudētu darbu, vēlāk varētu droši ceļot vai cita iemesla vadīti. Pērn vārds “vakcīna” bija kā glābējzvans, uzspiežot to, ir panākts pretējs efekts.


Sociālajos tīklos pērļu netrūkst, kāds piedāvā juridiskas konsultācijas un aicina mediķus tiesāties, cits sarkastiski improvizē par brīvo Latviju. Mani lika aizdomāties viens komentārs: “Kā var aizliegt ārstam apmeklēt savu privātpraksi? Valsts slimnīcās neviens vairs nestrādās ar šo liegumu.” Un tik tiešām, šādas prasības var pamudināt daļu mediķu pāriet no valsts medicīnas aprūpes uz privāto sektoru.


Nenoliedzam, pandēmija ir atstājusi un vēl iebradās dziļas pēdas mūsu ikdienā. Cerams, ka politiskie izteikumi un lēmumi nepasliktinās situāciju.

Viedokļi/Komentāri