Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Neatbildētie “kāpēc”

Pagājušajā sestdienā biju iegājusi būvniecības nama “Kurši” veikalā Aizkrauklē. Rinda pie kases līdz pusveikalam. Kasieres noskrējušās slapjām mugurām. Kad kāds jauns puisis pie kases palūdza izrakstīt rēķinu, viņas izmisušas lūdzās atnākt pirmdien, jo vairs netiekot galā ar lielo pircēju plūsmu. Parasti šādi skati tur nebija vērojami, bet iepriekšējā vakarā valdība pieņēma lēmumu par saimniecības preču veikalu slēgšanu lielajos tirdzniecības centros. Rezultātā durvis tika slēgtas veikalam “Mājai un dārzam” Aizkraukles “IGA centrā”, un visi, kas brīvdienās bija nolēmuši pievērsties saimniecības lietām, devās uz “Kuršiem”.

Kāds ieguvums ir šādam valdības lēmumam? Kāda starpība — šis saimniecības preču veikals darbojas tirdzniecības centrā vai atsevišķā ēkā? Tad vai nu slēdzam visus, vai tomēr ļaujam strādāt, pelnīt un stingrāk kontrolējam pircēju plūsmu.

Redzot, kas notiek realitātē, ir skaidrs, ka pieņemts vēl viens sasteigts, nepārdomāts un sekas neparedzošs lēmums. Kāpēc pie veikala durvīm apsargs nevarētu kontrolēt, cik cilvēku vienlaikus drīkst būt tirdzniecības zālē un vai tiek ievērota distance!

Normatīvie akti taču paredz, cik lielā telpā cik daudz cilvēku drīkst būt un cik kvadrātmetru paredzēts vienai personai. Lai gan tas arī ir tikai papīros ierakstīts. Piemēram, lielajā “Maximā” Aizkrauklē pie sienas redzēju paziņojumu, ka vienlaikus veikalā drīkst būt 74 cilvēki. Sāku tā kā skaitīt, bet viņi visu laiku pārvietojas, skaits ātri vien nojuka. Nedomāju, ka tam tur vispār kāds seko līdzi un noteikto skaitu uzrauga.

Vienīgā vieta, kur gan pavasarī, gan arī tagad redzēju, ka tiešām reāli tiek kontrolēta cilvēku plūsma, ir maiznīca “Liepkalni” Klintainē. Tur apsargs stāv pie durvīm un veikalā ielaiž tikai noteiktu skaitu pircēju. Pārējie gaida ārā pie veikala durvīm, ik pa laikam uzklausot apsarga atgādinājumu ievērot distanci.

Šis laiks no likumdevējiem ir tik pretrunu un neskaidru lēmumu pilns, ka grūti izprast, ar kādu mērķi tie pieņemti un kāda tam visam ir jēga. Nesaprotu, kāpēc pie Saeimas var piketēt 50 cilvēku bariņā, neskaitot mājsaimniecības, bet uz bērēm var ierasties tikai desmit cilvēki no divām mājsaimniecībām. Kāpēc vienā vietā veikals jāslēdz, bet citā vietā tas var turpināt darboties? Kāpēc kafejnīcās ēdienu drīkst izsniegt tikai līdzņemšanai, bet Saeimas ēdnīcā to var notiesāt uz vietas?

Šo “kāpēc” ir tik daudz, ka cilvēki sāk tam visam neticēt. Taču laikam jau mums visiem kopā jābūt stipriem, atbildīgiem pret sevi un citiem, pieņemot visus šos bezjēdzīgos “kāpēc” kā nenovēršamu nelaimi un jāpārdzīvo šis laiks. Jo kaut kad taču tas viss beigsies...

Viedokļi/Komentāri