Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nosver to, kas tev ir

Ziņu aģentūra LETA ziņo, ka gada laikā par referenduma ierosināšanu 13. Saeimas atsaukšanai parakstījušies 54 392 iedzīvotāji, kas nozīmē, ka nav savākts tam nepieciešamais parakstu skaits. Parakstu vākšana sākās pērnā gada 15. novembrī un noslēdzās šogad 14. novembrī.

Kādi nav apmierināti ar valdības darbu jeb precīzāk — pieņemtajiem vai nepieņemtajiem lēmumiem. Domāju, ka ar pēdējā laikā pieņemtajiem sakarā ar Covid-19 uzliktajiem īpaši sāpīgajiem ierobežojumiem neapmierinātību paustu daudz lielāks skaits. Pavīdējušas idejas par izglītības ministres Ilgas Šuplinskas atlaišanu. Politisku kaislību dēļ lēmumu demisionēt jau pieņēmis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juri Pūce. Daudz pārmetumu izskan Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa virzienā.

Ja paskatās vēsturē, tā tas bijis visos laikos — notikušas revolūcijas, monarhu, valsts iekārtu maiņa un, kādam vienmēr šķitis, ka citādāk — noteikti būs labāk. Mūsdienās, kad daļā pasaules valda demokrātija, teju katram, ja vien viņš neaicina uz vardarbību, ir dota iespēja izteikties, paust savu viedokli, kas var nesaskanēt ar pārējo uzskatiem. Vairāk kā 50 tūkstošu viedoklis ir vai nav ņemams vērā? Tā drīzāk, kā medicīnā teiktu — ir indikācija, ka valsts nav īsti vesela. Tajā ir kas līdzīgs vīrusam, kurš neārstēts, var pāriet progresējošā slimībā. Tomēr visiem tiem, kuri ieņirdz par valdībā esošajiem, par ierobežojumiem, kas mainījuši mūsu katra dzīvi, skaļi, vai klusējot domās saku:  kurš no šiem bļāvējiem būtu gatavs uzņemties to milzu atbildību, kādu spiesti nest valdības vadītāji? Padomājiet par ģimeni. Arī tajā nereti jāuzņemas ģimenes locekļu vidū nepopulāri lēmumi un, reti kad visiem tuviniekiem tie ir līdz galam pieņemami. Ja vienprātību nevar atrast dažu cilvēku vidū, kā gan to spētu panākt starp teju diviem miljoniem? Nesaku, ka visu, kas notiek “augšā”, akli jāakceptē un, nolaižot ausis, jānorij. Tomēr, manuprāt, par visu var diskutēt, ja nepieciešams, censties pierādīt, bet tas jādara konstruktīvi, pamatoti, nevis balstoties uz emocijām, antipātiju.

Piesaucot Valsts prezidenta Egila Levita teikto, šajā pelēkajā rudenī, sagaidot valsts dzimšanas dienu, gribas aicināt — ieklausīties sevī. Pārdomāt savas ikdienas vajadzības un nolikt tās svaros, kur vienā pusē ir “es gribu” un otrā — “tas, kas man ir”. Padomāt patiešām dziļi, nevis vadoties no virspusējām iegribām. Nez vai dziļākās, patiesākās vēlmes būs atkarīgas no valdības.

Viedokļi/Komentāri