Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Parakstīt nozīmē atturēties

Pirms 49 gadiem viens no britu ansambļa “The Beatles” dalībniekiem Džons Lenons pasaulē laida dziesmu “Imagine”. Latviski to varētu tulkot kā “Iedomājies”. Dziesmā teksts ir par to, ka kādreiz, nākotnē, cilvēki uz planētas Zeme varētu būt laimīgi, nesaistīti ar reliģijām, bez iedomātās paradīzes un elles, bez valstīm un robežām. Izklausās utopiski, bet kaut kas vilinošs šajos vārdos ir. Manī šī dziesma ieskanas, kad domāju par Stambulas konvenciju jeb Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu. Ja juridiski šis dokuments vērstos pret vardarbību, aizstāvētu upurus, manuprāt, dziļākajā būtībā tas ir viens no mudinājumiem mums vienam uz otru paskatīties reāli, nevis caur iedomu, vēlmju, gaidu rāmjiem. Eiropā visas valstis šo konvenciju ir parakstījušas, bet dažas to līdz galam nav pieņēmušas jeb ratificējušas — Bulgārija, Čehija, Ungārija, Lietuva, Slovākija un diemžēl arī Latvija. Brīnos, ka Polija nav šo valstu vidū. Ratificēt nozīmētu, ka Latvijas augstākās varas institūcijas apliecinātu valsts apņemšanos pildīt līgumā noteiktās saistības. Citiem vārdiem sakot, parakstīt nozīmē to pašu, ko balsojumā “atturēties”. Tā teikt, es tur biju klāt, zinu, par ko ir runa, bet kopumā esmu pret šādu piedāvājumu.

Ko šīs konvencijas ratificēšana nozīmētu personīgi man? Tā lielam skaitam Latvijā dzīvojošo konkrēti pateiktu, ka Latvija iet uz mērķi kļūt par attīstītu un patiesi brīvu valsti, kurā katrs tās iedzīvotājs ir vērtība. Protams, es gribu dzīvot progresējošā, domājošā un uz attīstību vērstā sabiedrībā.

Eiropas Komisijas komisāre Helēna Dalli uzsver, ka uz tām valstīm, kas konvenciju vēl nav ratificējušas, tiks vērsts spiediens to tomēr izdarīt, sakot, ka “nekāda “tradicionālā kultūra” nav attaisnojums vardarbībai.


Šis 4. panta 3. punkts tad nu ir tas krupis, kuru Latvijas sabiedrības, līdz ar to arī valdības viena daļa nespēj norīt: konvencija nosaka, ka, veicot aizsardzības pasākumus, neeksistē nekāda diskriminācija neatkarīgi no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālais dzimums (dzimte), rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, dzimumorientācija, dzimuma identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta, bēgļa statuss vai cits statuss.


Respektīvi, nav pieļaujama nekāda uz aizspriedumiem balstīta vardarbība. Tie, kuri ir pret Stambulas konvenciju, principā saka: ja tev ir citāda ādas krāsa, citādi uzskati, vērtības — tevi drīkstam sist un izsmiet.

Viedokļi/Komentāri