Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pārmaiņas nav apturamas

It kā tuva, bet robežu dēļ tomēr tik attālināta valsts mums ir Baltkrievija, kur nupat notikušas prezidenta vēlēšanas. Pēc oficiālajiem rezultātiem, valdības vadītāja amatu pārliecinoši saglabā ilggadējais tās līderis Aleksandrs Lukašenko.

Šīs bija vēlēšanas, kad par diktatorisku dēvētajā kaimiņvalstī skaļi sevi pieteica arī opozīcija. Tās līderei Svetlanai Tihanovskai gan izdevās savākt tikai septiņus procentus vēlētāju balsu, neraugoties uz priekšvēlēšanu mītiņiem un akcijām gan pašu mājās, gan kaimiņvalstīs. Protesti pret vēlēšanu rezultātiem, kas, pēc opozīcijas domām, ir viltoti, nerimstas joprojām.

Baltkrievijas galvaspilsēta Minska man iekritusi sirdī. Ne tādā nozīmē, ka gribētu tur dzīvot, neraugoties uz moderno lielpilsētas attīstību, bet biežāk ciemoties gan. Covid-19 ierobežojumu dēļ šogad diemžēl tas neizdevās, bet pērn Minskā biju trīs reizes. Apmeklējot dažādas vietas, iznāk parunāties ar vietējiem iedzīvotājiem un jūtama noskaņa par valstī notiekošo. Ir gan apmierinātie ar Lukašenko vadību, gan nē, turklāt starp dažādu paaudžu cilvēkiem. Uzklausīju arī diezgan radikāli noskaņotu viedokli no kāda kunga gados, ka jāmeklē kāds jauns vadonis. Tas viss rada pārliecību, ka cilvēki tomēr grib pārmaiņas, jo arī pasaule mainās.


Ar ilggadējiem vadītājiem gan iestāžu, gan valstu līmenī ir līdzīgi — it kā slikti nav, bet arī līdz galam labi nē. Trūkst jauninājumu, degsmes un uzrāviena. Neapšaubāmi, arī Baltkrievija mainās, un Minska pēdējos gados vienkārši fantastiski, bet acīmredzot trūkst pasaules elpas. Lai kā vadītājs censtos pēc kārtības un labklājības visiem, nav iespējams mūžīgi visu kontrolēt un dzīvot tādā kā izolācijā no tā, kas notiek ārpus robežām. Jā, pateicoties Lukašenko valdīšanai, valstī saglabāta rūpniecība un cilvēkiem ir darbs. Tomēr ir arī viss pārējais, pret ko viņš tik ļoti iebildis — korupcija un izteikta sabiedrības noslāņošanās, veidojoties turīgu cilvēku slānim. Līdz ar to turpmāk, visticamāk,  būs grūti noturēt valsti šādā iedomu burbulī, ka viss ir kārtībā un tādā pašā kursā jādodas uz priekšu. Baltkrievijā šobrīd izteikti var just līkni starp padomisko un mūsdienīgāku valsts iekārtu, lai arī to nekādi nevar salīdzināt ar citām postpadomju valstīm, kas arī cīnās par lielāku demokrātiju un attīstību, kā, piemēram, Ukrainu.

Tieši vēlme pēc pārmaiņām ir tā, kas mudina cilvēkus pacelt balsi un rīkoties. Redzot protesta akcijas, kas vairs nav miermīlīgas, gribas ticēt, ka saprāts uzvarēs. Kā, analizējot notiekošo kaimiņvalstī, teica Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds, noteikti negribas, ka tik dramatiski notikumi attīstās tepat kaimiņos. Tas var iedragāt starpvalstu attiecības, kas Latvijai ar Baltkrieviju ir gan kultūrā, gan uzņēmējdarbībā un citās jomās. Sabojāt kaut ko ir viegli, bet salabot grūti.

Viedokļi/Komentāri