Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Putekļu slotiņa neder

Šķiet, ka dubļu un pārmetumu gūzma apstājusies velties pār Bruknas kopienu. Ar  interesi un nepacietību gaidīju, vai tam būs arī kāds rezultāts. Te gan nedomāju, kā sodīs priesteri Andreju Mediņu un viņa ļaudis, lai arī viņiem tā nolaistos rokas, ka nebūtu spēka turpināt. Gaidīju, kā uz šo problēmu paraudzīsies valstiski, jo nevaldāmu pusaudžu un atkarīgo problēma skar mūs visus, tomēr to maz risina.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas jaunais vadītājs Jānis Ābele nule ir paziņojis, ka jāstrādā, lai veidotu pakalpojumu pieejamību visos vecumu posmos. Un būtiska ir prevencija, jo uzvedības uzlabojumus vislabāk panākt pēc iespējas agrāk. Kad jaunietim ir jau 16 un pilna nasta dažādu netikumu un nekādas vēlmes dzīvot citādāk, kaut ko izmainīt ir ļoti grūti. To atzīst visi speciālisti, arī psihologi. Ir kopīgi jāsēžas pie viena galda, jo problēma prasa vairāku nozaru sanākšanu kopā. Tikai žēl, ka tas notiek tik vēlu, un jāsagaida kāds skandāls, lai vispār tam pievērstu uzmanību.

Ik pa laikam iznāk sarunas ar ģimenēm, kurās atzīst — bērnu pusaudžu gadi bija briesmīgi, un nereti policijas iecirknis bija kā otrās mājas. Tomēr kopīgiem spēkiem kaut kā viss atrisinājies, un nevaldāmie pusaudži izauguši par labiem cilvēkiem. Kaut kas un kāds spējis pārliecināt mainīt savu dzīvi. Visiem tā nav, ja īpaši nav spēcīgas aizmugures, kas vieniem ir ģimene, citam kāds paziņa vai radinieks, skolotājs vai treneris.

Pēc notikumiem Bruknas “Kalna svētību kopienā” beidzot kaut kas ir izkustējies, un pat Valsts prezidents Egils Levits pievērsis uzmanību šai problēmai. Viņš atzina, ka  pašreizējais valsts pārvaldes modelis vērsts uz sektoros iedalītu politiku, tāpēc bērnu tiesību aizsardzības sistēmā būtu jāveicina tieši horizontāla sadarbība, kā arī jāizvirza konkrēta atbildīgā amatpersona. Pēc prezidenta domām, šī joma atstāta novārtā, jo tai trūkst vienas konkrētas personas, kas ir politiska un no kuras var pieprasīt atbildību. Var jau būt, ka viena “grēkāža” noteikšana kaut ko mainīs, jo būs, kam uzvelt atbildību, bet problēmu tas neatrisinās. Šobrīd akūti trūkst iestāžu, kur var palīdzēt grūti audzināmiem jauniešiem, jo tas ir darbs ilgākam laikam, un nepietiek vien ar pāris apmeklējumiem pie kāda speciālista. Visi kā viens atzinuši, ka tas ir ilgstošs darbs, un grūti pateikt, kurš konkrētajā gadījumā varētu dot pareizo klikšķi. Varbūt tieši burkānu ravēšanai varētu būt tā pozitīvā ietekme. Par to visu pagaidām ir tikai runas, un vēl viena ministrija vai ierēdnis situāciju neuzlabos. Vajadzīgi cilvēki, kuri reāli strādā ar problēmjauniešiem.

Šajā saistībā atceros Elitas Veidemanes komentārus, kura Andreju Mediņu salīdzināja ar smilšpapīru. Viņu var pieņemt vai nepieņemt, bet tikai tā nereti iespējams savaldīt un palīdzēt mainīties kādam spurainam jaunietim. Putekļu slotiņa te nederot.

Viedokļi/Komentāri