Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Tikai teorētiski esam gatavi

Trako nams, psihene, Tvaika iela, Jelgava, Strenči — šie vārdi Latvijas sabiedrībā kļuvuši par apzīmējumu vienai kopīgai sabiedrības problēmai, ar kuru vieni sastapušies ikdienā, bet citi — nekad. Par cilvēkiem ar garīga rakstura un funkcionāliem traucējumiem, tautā sauktiem par “trakajiem”, ilgu laiku nerunāja vispār. Padomju Savienības laikā viņi bija teju izolēti no pārējiem, izmitināti iestādēs tālu no pilsētām. 

Atjaunojot Latvijas neatkarību, gaismā iznāca arī šie cilvēki, viņu problēmas un mūsu problēma viņus pieņemt. Pēdējos gados veiktās sabiedrības aptaujas rāda, ka divas trešdaļas cilvēku teorētiski pieņem, saprot un būtu gatavi ikdienā sastapties ar mūsu sabiedrības citādo pusi. Bet tikai teorētiski. Līdzko ikdienā ienāk ļoti reāli jautājumi, piemēram, par grupu dzīvokļu izveidi kādā pilsētā, tās iedzīvotāji konkrēti saka — mēs to nevēlamies! Tā šī gada martā 185 ogrēnieši parakstīja vēstuli, kurā izteica bažas par savu bērnu drošību, ja grupu dzīvokļu māju izveidos viņu apkārtnē. 

Vai man ir bail, nedrošība, esot garīgi slimu cilvēku tuvumā? Jā, nedaudz ir. Tajā pašā laikā dzīve piespieda personīgi iepazīt šādas iestādes pacientus, regulāri apciemojot vienu no viņiem. Katru reizi, ejot prom no slimnīcas nodaļas, sev jautāju — ko es iemācos no tā, ka esmu šeit, redzu, jūtu šos cilvēkus? Iecietību, izpratni, žēlsirdību. Šogad augustā jau trešo reizi Latvijā norisinās sabiedrības attieksmes maiņas kampaņa “Cilvēks, nevis diagnoze”. Ar to cenšas sabiedrībā iekļaut cilvēkus ar garīga un funkcionāla rakstura traucējumiem. 

Kampaņas mājaslapā teikts — jo vairāk dažādu cilvēku iekļaujas sabiedrībā, jo lielākai tās daļai rodas iespēja viņus iepazīt pozitīvā saskarsmē. Rezultātā saņemam labus kaimiņus, paziņas, draugus un darbiniekus. Kļūstam pilnvērtīgāki kā indivīds un kā sabiedrība. No savas puses varētu teikt, ka, iepazīstot citādo, pieņemot to, maināmies mēs paši, mūsu attiecības, dzīves mērķi, vērtības, attieksme. Iespējams, mazinās arī cilvēku liekulība, un rezultātā ieguvēji esam mēs visi. 

Zinu vairākus, kuri sevi, piemēram, sauc par kristiešiem, bet tajā pašā laikā savās izpausmēs ir tālu no kristīgām vērtībām un gatavi nekavējoties pārmācīt atšķirīgi domājušos, citādos nekā viņi. Varbūt līdzīgi kā citviet, arī iestādēs, kurās mīt cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, vajadzētu rīkot atvērto durvju dienas, lai ne tikai tekstos, attēlos, video iepazītu savus citādos brāļus un māsas. Tā vietā klātienē dzirdētu dažkārt viņu nesakarīgo murmināšanu, vērtos savādajās ķermeņa kustībās vai saņemtu patiesu sirsnīgu smaidu. 

Viedokļi/Komentāri